#cerība

[blog-emkei]

Pāri visam

25. Taču es zinu, ka mans glābējs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pāri pār pīšļiem.

26. Un pēc tam , ja arī mana āda bus saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu

27. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies.

                                                                                                     Ījaba 19:25-27

Lasot šo te nodaļu, un ieraugot šīs te rakstu vietas, es izbrīnijos par to cik spēcīgi Ījabs spēja pateikt, ka tik un tā paļausies uz Dievu. Zinot to, ka viņam bija tik ļoti smagi un grūti, tas kā bija viņam tai laikā, bija briesmīgi. Veselība nekāda, knapi velk, (īsāk sakot), zaudējis savus bērnus, draugus, iedzīvi. Viņam nekā nebija palicis, tik vien mocījās lielās sāpēs - drausmīga situācija. Bet tik un tā pāri visam, Ījabs spēja pateikt to, ka DIEVS IR VIŅA GLĀBĒJS, to ka paļausies uz Viņu tik un tā, savu cerību Ījabs lika uz Dievu. Tādā situācijā! Tā ir tik ticība un paļāvība. Brīdī kad varētu apvainoties un uzmest lūpu uz Dievu par to, ka viņam tik slikti un tā neiet, Viņš izvēlējās palikt uzticīgs Dievam un vēl vairāk to skaļi apliecināt.  Man-Mums arī vajag tādiem pašiem būt, kas neskatoties uz grūtībām spētu pacelt acis uz Dievu un paļauties uz Viņu. 

[undressedtruth-blog]

mazā meitenīte manī.

Un lai gan 4 gadi jau ir pagājuši, nepamet sajūta, ka viņa tomēr iesoļos pa istabas durvīm un raudās un teiks cik labi ir mūs ieraudzīt. Manī mīt maza bērna cerība, kas cer, ka varbūt tomēr, kādu dienu viss būs kā agrāk, visi būs aizmirsuši par to un dzīve vieglāka kļūs. bet cik gan muļķīgi domāt, ka kāds no turienes kādreiz atgriežas..

[eldzha]

"Un atkal krīt zvaigzne un ceļas cerība. Kā bizonis ceļas cerība, kā baldriāns. Cerība iekāpj galvā, es noreibstu no baldriāna, sāk bangoties soļi, un roka vicinās. Mana cepure cer un ceļgali arī. Es nometos uz ceļgaliem ceļa galā, tāda ir mana starta stāja, - es ceļinieks, es ceļotājs, cerības apmirdzētais."

Imants Ziedonis

[bearsohigh]

Aka

Es krītu un atkal velku sevi ārā no akas, kura ir pārāk dziļa, lai pēctam, kad esi pamodies tās dibenā, vilktu savu nomocīto garu augšā, uz vāji spīdošo gaismas staru, kas tik auksts, ka pat nespēj sildīt nevienu brūci, kurnu visu ķermeni. Akas mala tik slidena kā ar kāda baisa nezvēra siekalām nošķiesta, akmeņi tik perfekti noslīpēti, vienādas formas. Kaut arī neesmu tālu no akas malas, nevaru saredzēt zelta zvaigzni debess jumā, tik apmākušos baiļu mākoņus, melnākus par kraukļa spalvu un biezākus par darvu. Un tik vietām uz mazu brītiņu parādās aukstais gaismas stars, vai tik auksta ir cerība?... tad tas atkal nozūd. Kaut tik nesāktu līt…