Pārdomas... (esmu atpakaļ)!
Piektdiena, 17.jūnijs (2022). Kad daktere izdomāja pateikt, ka man ir depresija... pirmajā brīdī tam sekoja ļoti liels noliegums ar savu spītību. Tajā pašā laikā, gatavība raudāt! Instinktīvi, uzreiz sekoja aizvainojums, kā viņa tā varēja pateikt, kāpēc tagad, kāpēc viņa tik vienaldzīgi pret to izturas, kāpēc tad man nav citi simptomi, kāpēc, kāpēc, kāpēc?! To dienu es biju pārdomās, taču tajā pašā laikā arī aizvainota. Sekoja liels jautājums(i) - varbūt man visu laiku depresija ir bijusi, varbūt man tiešām vajag aiziet pie psihoterapeita, varbūt tas man palīdzēs, taču, kāpēc es uzreiz gribu noliegt šo faktu?! Man patiesi ir grūti ar savu (dziļo) problēmu izrunāšanu un izstāstīšanu. Reizēm varu ierauties tādā čokurā, palikt tikai mazā kaktā un vienkārši būt. Reizēm varu vispār neiziet cilvēkos, iespējams tāpēc mana ome grib, ka vairāk socializējos ar sava vecuma cilvēkiem (komentārs vietā, jo ikdienā esmu skolotāja un socializējos ar bērniem un jauniešiem)... Reizēm esmu vienkārši nogurusi un bezspēkā.
Vakardien, 19.jūnijs (2022). Es sēdēju un domāju - parasti saka, ka stipri cilvēki ir tie, kas spēj runāt par savām problēmām, par saviem pārdzīvojumiem, par savām bēdām, taču vājie to visu noklusē. Tad sanāk, ka esmu vāja?! Tad sanāk, ka tas pēc kā es tiecos (ka esmu garīgi spēcīga un stipra), īstenībā mani ir padarījis par pretējo... Es atzinu: “Es esmu vāja! Es nevaru pat aiziet pie sava tēta un izstāstīt viņam, kas man ir, kas man nav, par ko raizējos, par ko skumstu, kā tad es varu aiziet pie psihoterapeita?!” Es saprotu, šī problēma ir nopietna un, ja man tā patiesi ir, tad man ir vajadzīga palīdzība, taču esmu vēl tikai procesā. Kāpēc es vēl aizvien to nevaru atzīt? Vai tas ir lepnums? Vai vienkārši tas nav nekas tāds, ko atzīt? Turpretī ir citi apkārtējie, kas ir daudz spēcīgāki par mani, kas ikdienā vēršas pēc palīdzības un to gūst, ko es tikai varu apbrīnot. Kāpēc tad es to nevaru izdarīt? Īstenībā cauri šim laikam nenormāli pateicos Dievam, ka mani ir sargājis un turpina sargāt. Jo šeit noteikti bez Viņa, es nebūtu. Dīvaini, bet tā ir taisnība! Cauri visam, es turpināju smaidīt, cerēt, ticēt. Protams, mīlestību dažreiz aizmirstot un patiesu prieku un sajūsmu, atstājot novārtā. Kā tas nākas, ka tieši lielāko es aizmirsu?!
Tagad, 20.jūnijs (2022). Skatos debesīs un domāju, kāpēc vēl esmu Viņam (Dievam) svarīga? Es tik daudz reizes Viņu esmu piečakarējusi! Tomēr... Viņš tāpat mani sargā, mani svētī. Jūra šalc, cilvēki staigā, taču debesis apstājās! Burtiski! Kā tas ir iespējams? Tas ir brīnums un tas ir iespējams, jo Viņš mani vēl MĪL! Lai gan es no Viņa aizgriežos, lai gan es aizmirstu, Viņš mani un arī Tevi turpina mīlēt! KĀPĒC? Mēs to uzzināsim tikai finiša taisnē. Kāpēc Viņam es esmu svarīga?! Uzzināšu tikai pēc tam. Taču, P.A.L.D.I.E.S!
Kopā ir vieglāk...!
