Sirds mūzikā s3e2? „Es atkal šeit?!“
Hehe,
Kopš iepriekšējām „Sirds mūzikā“ epizodēm, mana muzikālā gaume ir pamainījusies. Tieši tādā ziņā, kādus muzikālos žanrus, es šobrīd paterēju savā ikdienā un, kāpēc. Interesanti, ka šobrīd lielāko daļu mana atskaņošanas saraksta, aizņem dziesmas, kurās ir vēlme saklausīt vārdus. Saklausot vārdus, pavisam noteikti rodas šī te sāpes, pārdzīvojuma un piedzīvojuma izjūta. Piedzīvojuma, sāpes un pārdzīvojuma izjūta, ne tikai ritmu dēļ vai melodijas dēļ, bet tieši tās saiknes, saskarsmes dēļ, kas rodas mūzikai savijoties ar vārdiem. Ak, kā es novērtēju, labi un kvalitatīvi uzrakstītus vārdus, kas patiesi tik ļoti savijas un sakļaujas kopā šajā melodijā, ka pat nevara pamanīt, vārds jau ir nomainījies, tiek stāstīts stāsts.
Hiphops un reps ir citādāks mūzikas žanrs, tajā ir daudz teksta, ne vienmēr reperi un hiphop mākslinieki, prot tekstu savīt kopā, taču tas nemaina faktu, ka vajadzētu vārdiem savīties kopā, lai netiek traucēta mūzikas baudīšanu. Tā pavisam noteikti ir izdevies amerikas hiphop māksliniekam un izpildītājam NF, savā jaunākajā albumā, ko jau vairākkārt esmu noklausījusies. Viņš ir savijis kopā dzīves pārdzīvojumus, ikdienišķās raizes ar bērnības traumām, sevis labāko versiju, ar sevis sliktāko versiju.
Dziesma „Who I was“ vai „Kāds es biju“ ir izdevies pārdomu mirklis, uzdodot visdažādākos eksistences jautājumus un mēģinot rast atbildes uz tiem, sevi netiesājot un neuzskatot par bezjēdzīgu personu. Interesanti, ka šīs dziesmas sadarbībai, NF ir uzrunājis vienu mūziķi, izpildītāju, par kuru mūzikas industrijā jau ir pietiekami viedokļi un spekulācijas, viens no cilvēkiem, kas arī ir izdzīvojis dažādas bērnības traumas un pārdzīvojumus, mēģinot tos nenest sev līdzi tagad, kad pašam ir meita. Tas ir Machine Gun Kelly.
Pelni un putekļi, tas, par ko tik ļoti rūpējos, viss deg, no tā, kas es gribēju būt, nav palicis nekas. Iesprūdis sastrēgumā, dodoties uz mājām, kuras līdz šim neesmu zinājis, navigācija bez adreses, tāpēc sekošu savai sirdij, bet sirds ir izkaisīta. Tāpat kā mana tēva pelni, īrētajā mašīnā, kad tos netīšām izbēru. Ļoti iespējama metafora tam visam, ko iemācījos, piemēram, ka vienīgā mīlestība, ko esmu pazinis, tagad sašķīdīs un sadegs. Kā esmu juties visnabagākais, pēc lielākā algas čeka, kas man ir bijis. Lielākā nepatiesība, kas ir izteikta, ka nav vērts satraukties. Ir jābūt vēl kādam ceļam, kas neved ellē, it kā zvaigzne, kas varētu nakts tumšākajā laikā mani pavadīt. Slēpos no Dieva divas dekādes, un, kad atgriezos atpakaļ pie gaismas, viņš man nejautāja, vai vēl aizvien esmu kristietis. Viņš viegli atvēra Savas rokas un ieaicināja mani kā savu dēlu, izdzēšot visus cilvēku arhitipus, kāds esmu kļuvis. Jau no jaunības mana personība sadalījās, kā Sātana mēle, taču visa inde, kas manā ķermenī vēl ir, tik un tā nepadara mani nejūtīgu. Esmu satraucies, vajag ievilkt elpu un nomierināties. Mēģinu visu regulēt, tik nezinu, kā. Mājās par to mēs nerunājām, tagad savi bērni, es mēģinu salauzt šīs važas. Vēroju viņu smaidus un jūtos bēdīgi. Cerībā, ka nesekos tēta pēdas un nebūs iesprūduši šajā aplī. Es tev zvanīju, tu man tā arī neatzvanīji, pēc visa, kam esam gājuši cauri - labā un sliktā. Esi gatavs to visu pamest un aizmirst it kā nekad nav bijis. Jo es it kā pārspīlēti reaģēju, mans raksturs bieži mani uzvar. Daļa no manis, ko vēlētos izmainīt un pazaudēt, problēmas, kas man ir, sakot, ka mīlu tevi un mīlēšu līdz pat nāvei, bet tad pagriežās prom, aiziet un pret Tevi izturas, kā atkritumu tvertni, es zinu.
Jau iepriekšējās „Sirds mūzikā“ sezonās, esmu stāstījusi un runājusi par NF, tāpēc daudz vairs neieslīgšu tieši viņa dzīves stāstā. Pavisam noteikti, prieku rada tie mirkļi, kad sociālajos tīklos manu viņa vai viņa sievas ierakstus, kur, cauri visām grūtībām un bērnības traumām, šobrīd viņi savu ģimeni ir nolikuši pirmajā vietā, viņi Dievu un mīlestību uz Dievu, ir izvirzījuši primāri. Tāpēc arī nākamā dziesma, par to, ka bieži ir jāatceras atvainoties mirkļos, kad zini, ka nemaz nebija taisnība, bet aizvainojums tāpat ir.
Es pārkāpu robežas un salauzu solījumu, es teicos, ka nelaidīšu Tevi vaļā. Es Tevi vainoju pie notikumiem, kur nemaz nebiji vainīga, piedod, lūdzu piedod. Tagad ceru, ka būtu vairāk Tevi turējis pie sevis, devis to, ko esi pelnījusi, bet to vienmēr saka tikai tad, kad visi tilti sabrucināti. Gaidīju pie telefona, lūdzot, ka atzvanīsi man atpakaļ, lai pateiktu, ka gribēji palikt un atvainotos, ka neatvadījies no mums, es nemeklēju strīdus, es tikai gribu ar Tevi runāt, un teikt, piedod, lūdzu piedod. Patiesību es izstiepu, salauzu tavu uzticību, pret Tevi attiecos, it kā nebūtu pietiekama, solīju, ka būšu klātesošs, bet nebiju, piedod, lūdzu piedod.
Lai gan, šī epizode atkal iesākās tādā necerētā smeldzīgumā, vēlos to turpināt uz gaišākas nots. Vienkāršāka, priecīgāka, gaišāka. Labie kaimiņi jeb grupa Good Neighbours, mani šodien pat patīkami pārsteidza. Negaidot, īpaši nemeklējot, sociālajos tīklos netīši uzgāju video no viņu koncertu. Ja noklausījies iepriekšējo epizodi, tad noteikti zini, ka man ļoti patīk apmeklēt koncertus, un pievērst mūziķiem uzmanību - kā spēlē, kā izjūt mūziku, kā dzied, kāda ir sadarbība ar klausītājiem un saviem biedriem uz skatuves. Tad šajā video parādījās dziesmas (ne tipiski), bet tāda liriskā versija. Lai gan parasti koncertos mēdz izvēlēties jautrākas, priecīgākas, gaišākas dziesmu versijas, tad šeit puiši izdarīja pretējo. Ikdienišķā koncertā, atskaņot dziesmu par mājām, liriskā versijā. Tāpēc ieklausīsimies tās oriģinālajā (ieraksta) versijā, hihi :D.
Mierīgs atvieglojums no slikta paraduma - manas mammas gatavots ēdiens, kad nedrīkstu to ēst. Pēdējais vilciens mājup, pēc dienas, kad ceļots ir daudz. Vieta, kur dodos, kad sāku slīdēt. Mīļā, vai aizvedīsi mani mājas? Sūti man drebuļus, par vietām, kur kādreiz esmu gājis. Manu vārdu ieliec savā mutē, kad savas jūtas tev atklāju, mīļā, aizved mani mājas. Pastāsti, vai tava mamma maz zina?! Tik un tā Tevi mīlēšu no galvas līdz pirsktu galiņiem, kā mašīnas aizmugure saulainā dienā. Esi dziesma radio, kuru nekad nespēlē, vārdi manā dvēselē, ko gribu teikt, vai atļausi man tos teikt?
Par mīlestību, par jaunības maksimālismu, par naivumu un par to dzīves vieglo skatījumu. Šis gads pavisam noteikti ir iesācies ar to, ka es atkal un atkal sāku ticēt labajam šajā pasaulē, ka es sāku atkal ticēt mīlestībai?! Bija mirklis, kurā biju aizmirsusi, par ko tad ir šis viss, kur mēs dzīvojam un, kāpēc. Taču… tad nāk dzīves notikumi, tad nāk cilvēki, kas ļoti liek mainīt uzskatus, lauzt stereotipus un vienkārši noticēt labajam, iekš tā visa, kas ir tik slikts, tik trausls, tik samaitāts un baismīgs. Pavisam noteikti Good Neighbours vieglais un naivais skanējums ir tas, kas, pat sniegotās un lietainās dienās, liek pasmaidīt mentāli (ne vienmēr fiziski), liek paskatīties uz tumšo ikdienu ar priecīgām acīm. Daudz tekstā neieejot, bet gan baudot to vieglumu, romantismu, mīlestību un vienkāršo sajūtu - kad ieiet pļavā, lai saplūktu margrietiņas. Dziesma Daisies.
Turpināt vēlos uz šīs gaišās nots, ko esam uzņēmuši. :D
Par grupu Rend Collective arī ir atsevišķa epizode, tāpēc droši vari ierakstīt google meklētājā un tev parādīs. Šodien ne tik daudz par grupu, tās pirmssākumiem, bet par jaunāko skaņdarbu, dziesmu. Pēc ilgāka laika, tieši šīs dziesmas dēļ, esmu atgriezusies atpakaļ pie Rend Collective, pie dziesmu pievienošanas manā dziesmu sarakstā. Pirmkārt, mani ļoti uzrunāja dziesmas attēls, noformējums. Četri cilvēki, kas ir daļēji apskāvušies, smaida, smejas. Izskatās pēc brīnišķīgi interesanta un brīnišķīgi laba laika kopā, draugu kompānijā. Iespējams kaut kas tāds, kas man kādu brīdi ir pietrūcis un tāpēc tik ļoti uzrunā. Tad… izdomāju paklausīties. Kas tad slikts varētu notikt?! Tā arī paklausījos un tas attēla prieks, vieglums un dzīves gaišums, brīnišķīgi parādījās dziesmā, melodijā un vārdos.
Nevaru apsolīt, ka nebūs jāiet cauri ugunij, nevaru apsolīt, ka nebūs jāsastopas ar liesmu. Grūti laiki tuvosies, Tevi sakaut tad, kad neskaties. Ir viens apsolījums, ko varu teikt, tev nav tam jāiet cauri vienatnē. Nevaru apsolīt, ka vienmēr atradīsi atbildes, nevaru apsolīt, ka vienmēr uzvarēsi ciņu, tumšās naktīs ir jāturpina kustēties, turoties pie dienas gaismas, kas nāk, un ir viens solījums, ko varu teikt - tev tas nav jāveic vienatnē. Viņš nevar pārstāt, negrib apstāties tevi turēt, nevar pārstāt, nevar apstāties skriet pēc tevis, nevar apstāties, pārstāt mīlēt Tevi, tev nav tas jādara vienatnē.
Tā patiesi arī ir. Mums nav jābūt vienatnē, mums nav jāpārdzīvo un visas sāpes, skumjas, slimības jānes vieniem. Mēs varam būt kopībā ar Dievu, mēs varam atrast cilvēkus, kas ir blakus, kuriem uzticamies un vienkārši būt kopā. Tāpat mēs varam būt tie cilvēki, kas ir blakus mirkļos, kad citiem vajag, atbalstot, pat varbūt nerunājot un vienmēr neizsakot savus ieteikumus, savas pārdomas, vienkārši esot kopā laikā un telpā.
Šodien noslēgumā viena dziesma, kas pēc sava nosaukuma, varētu rosināt daudz jautājumu, bet tās vieglums un dzīves apjauta, liek aizdomāties par citādāka veida uguni, par to mīlestības, prieka un spēka uguni?!
Mammu, tu būsi lepna, jo es beidzot atradu patiesību, izskatās, ka arī visas tavas lūgšanas, jā, beidzot tās tika uzklausītas. Par daudz biju sadomājies, mēģinot cīnīties ar deja vu, domāju, ka esmu jau sasniedzis beigas, taču tikai tagad dzīvoju uz mēness. Zinu, šai sirdij ir spēks, šīm acīm ir spēks, mīlestībai ir spēks, pieskārienam ir spēks. Teicu jau, ka sirdij ir spēks, acīm ir spēks, jūtu to savās asinīs, katru dienu dejoju. Beidzot esmu dzīvs, savu pasauli aizdegšu, savu gaismu nenodzēsīšu, savu pasauli aizdegšu. Šī nav maģija, šis ir pa īstam, bez plastmasas. Šī nav maģija, domāju, ka to nekad nesaņemšu. Mammu, tu būsi lepna, ka esmu beidzot uz viena viļņa, jūtos kā mazs bērns, it kā dzīve, kuru iepriekš nepazinu, beidzot ir manā sirdī. Ir miers, ko nevaru aprakstīt, viņi varētu manu gaismu mēģināt dzēst, taču jau redzu Dievu šajā liesmā. Šo mazo liesmiņu, es vienmēr sargāšu, lai tā spīd, spīd, spīd, lai tā spīd.