Droši vien jau būsiet dzirdējuši par aicinājumu boikotēt Krievijas degvīnus saistībā ar Krievijas varas aktivitātēm LGBT jautājumos. Pieļauju, ka vislielākā iespēja, ka iemesls tam, kādēļ esi dzirdējis par to, ir Stolichnaya.
Tā kā to (un arī Moskovskaya) ražo Latvijā, mūsu tautieši iebilda pret Stolichnaya boikotu, turklāt ne tie, kas piedalās ražošanā (it kā). Nedaudz par to, kas man šeit šķiet nepareizi.
Nedomāju, ka arguments "ražots Latvijā" ir pietiekams. Stolichnaya ir Krievijā radies zīmols, SPI izveidojis ir krievs, sākotnēji bāzējot to Krievijā un Baltijā. Turklāt joprojām liela daļa ražošanas procesa notiek Krievijā.
Tas, ka šobrīd uzņēmums reģistrēts Luksemburgā (ekhm, Kiprā) un viena no trijām uzņēmuma degvīna tecinātavām atrodas ārpus Krievijas, manā skatījumā nepadara šo uzņēmumu par ne-Krievijas. Mūsdienu globālajā pasaules ekonomikā tas, manuprāt, nenozīmē neko. Tad jau mēs varam tikpat labi neboikotēt (vai kā reiz tieši boikotēt) gandrīz visu, kas, izrādās, ražots Ķīnā.
Tas, uz ko būtu jāskatās, ir kāds ir šis uzņēmums. Vai tas sadarbojas ar Krievijas valdību, kāda ir tā politika pret LGBT, atbalsts LGBT? Lūk šeit iespējams atrast iemeslus kādēļ varētu nevērst boikotu pret Stolichnaya. (Konkrētāk šajā vēstulē) Bet vienkārši apgalvot, ka šo Krievijas zīmola degvīnu ražo Latvijā, tādēļ neboikotējiet, jo mēs vēlamies ar šo uzņēmumu nākotnē sadarboties, ir.. sekli.
Boikota ideja ir mazināt pieprasījumu pēc Krievijas degvīna, tādējādi radot spiedienu uz ražotājiem, kuri, savukārt, radītu spiedienu uz valdību. Varbūt, ka ar alkoholu vien to nav iespējams panāk, bet vispārīgāks preču boikots spētu gan, vienīgi ko gan daudz vēl nākošu no Krievijas mēs spētu boikotēt? Gāzi? Ogles? Žiguļus?
Šobrīd Latvijā ir pavasaris, bet tas šogad nav galvenais. Šogad galvenais šajā laikā ir tuvojošās pašvaldību vēlēšanas.
Saeimas vēlēšanās šis laiks ir daudz intensīvāks reklāmas, solījumu un pasākumu ziņā, lai gan pašvaldību vēlēšanām nevajadzētu daudz atpalikt.
Tomēr realitāte ir nedaudz skumja. (Tā gan gandrīz vienmēr ir, ne?). Ja neskaita lielo pašvaldību (tādas mums ir.. dažas) aktivitātes, neko citu es nemanu. Manā pašvaldībā esmu manījis vien paziņojumu par vēlēšanu norisi un informāciju par transportu uz tām. Pirms universitātes fakultātes pašpārvaldes vēlēšanām aģitācija bija daudz manāmāka.
Skumji tas ir tādēļ, ka liecina par cilvēku, kuri kandidē, nenopietno attieksmi pret šo procesu. Iespējams, ka viņi nav ieinteresēti arī tādēļ, ka paši vēlētāji to neprasa.
Reģistrētie saraksti ir:
Partija "VIENOTĪBA",
Politisko partiju apvienība "Saskaņas Centrs",
Politiskā partija "Reģionu alianse",
"Reformu partija".
Cerēju, ka partiju programmās atradīšu informāciju, kas man ļaus izvēlēties par ko vēlēt. Tomēr tā gluži nav, jo programmas gana līdzīgas un gana nekādas.
"Vienotība" sāk ar atgādināšanu par saviem izmēriem:
Vienotība ir kuplākā un saliedētākā Latvijas partija.
Roku rokā ar Ministru prezidentu, Saeimas priekšsēdētāju, ministriem, Eiropas Parlamenta un Saeimas deputātiem
strādā mūsu cilvēki lielākajā daļā Latvijas pašvaldību.
Visi kopā mēs panāksim, lai novada pašvaldība ir draudzīga, pieejama un godīga, lai novada budžets būtu
sabalansēts un pakārtots novada ilgtermiņa attīstībai, lai vide, kurā dzīvojam, būtu tīra un sakārtota.
Ja nebūtu vien četru sarakstu, šeit mana interese par šo sarakstu beigtos. Pirmkārt, ja reiz sāk ar dižošanos par savu izmēru, tas nozīmē, ka tas ir labākais, kas viņiem ir. Turklāt, jāņem vērā kādēļ tas šobrīd tā ir un vai pēc vēl pāris vēlēšanām tas joprojām tā būs. Otrkārt, godīgas pašvaldības solījums manī nerada uzticību, ja reiz viņi patur savās rindās deputātus no Saeimas frakcijas pat pēc publiskiem kauninājumiem. (Frakcijas darbība kā tāda nevieš uzticību partijai vispār, tomēr negribētu pārāk jaukt kopā Saeimu un pašvaldības.)
Pārējais lielā mērā apraksta to, kas jau šobrīd notiek pašvaldībā - atbalstīt kultūru, sportistus, infrastruktūru u.t.t., tādēļ lielas pārmaiņas nav gaidāmas. Taču ir šis tas interesants.
• Nodrošināsim vienmērīgu finansu izlietojumu visā novada teritorijā, nepieļaujot nomaļu veidošanos. • Izveidosim kultūras centru ar mūsdienīgu bibliotēku, mūzikas skolu un novada muzeju.
Šie divi, turklāt programmā sekojošie, punkti ir pretrunā viens ar otru. Kultūras centra izveide, kas visticamāk atrastos Piņķos, nenodrošinātu vienādu labumu visiem novada iedzīvotājiem, jo šī publiskā pakalpojuma patērēšana prasītu cilvēku klātbūtni, tādēļ tomēr sanāktu, ka šis finansējums tiktu izlietots administratīvajā centrā. Piekrītu, ka reģioniem (pat novada nozīmes) jāveltī uzmanība un līdzekļi, tomēr, racionāli saimniekojot, sadalījums nebūs tik vienmērīgs un ar to ir jārēķinās.
Izskatīsim iespēju samazināt nekustamā īpašuma nodokli ģimenēm ar nepilngadīgiem bērniem.
Šo punktu īstenot būs pavisam viegli, jo solīts tiek vien izskatīt. Atliek vien atzīt, ka pašvaldība to nespēj atļauties un darīts. Netiek solīts to ieviest. Teiksiet, ka nevar jau tā solīt, ja nevar zināt vai var izpildīt? Programmā ir gana daudz "nodrošināsim", "turpināsim", "atbalstīsim", "piesaistīsim" utt. Tāpat par papildus dienas centru izveidi solīts tiek vien "meklēsim iespējas".
Turpināsim Piņķu un Salas baznīcu iesaisti novada kultūras dzīvē.
Ja šeit domāts kā draudzi, tad nedomāju gan, ka baznīca un izpildvara ir jājauc kopā. Ja domātas kā ēku, tad kāda vaina skolas aktu zālei un kādēļ tad būtu jāveido vēl kāds kultūras centrs?
Turpināsim uzlabot dzeramā ūdens kvalitāti.
Šeit atkal vēlētos lasīt precizējumu. Ja tas ir domāts centralizētās ūdensapgādes sistēmā, tad loģiski (vienīgi atkal nenodrošina vienmērīgu finanšu izlietojumu, jo centralizēta ūdensapgādes sistēma ir tikai lielākajos ciematos), bet, ja visiem iedzīvotājiem, tad man grūti iedomāties kā tiks uzlabots pazemes ūdens, kas ir ūdens avots lielākajai daļai privātmāju novadā.
Vēl ir daudzi sīkumi, tomēr došos pie nākamā saraksta - politisko partiju apvienības "Saskaņas centrs".
Tipisks SC populisms.
"Ierēdņu atalgojumam jābūt proporcionālam privātā sektora darbinieku atalgojumam."
Bet ar kādu proporciju? 1:1, 1:3, 5:2? Turklāt, vai privātajā sektorā ir ierēdņi, lai būtu pret ko ņemt proporciju? Ja nē, tad pret kuriem privātā sektora darbiniekiem tiks rēķināta šī proporcija?
Mēs esam par to, lai katrs Babītes novada iedzīvotājs būtu paēdis, siltumā un drošībā.
Es arī esmu par to. Kurš gan nē? Tomēr, kāda tieši loma šeit ir pašvaldībai? Kad man būs nepieciešams apkures katla remonts, to nodrošinās pašvaldība? Šeit ļoti prasītos vismaz kāda konkrētība.
"Sociālo pretrunu un spriedzes mazināšana", "ES fondu finansējumu iesaistīšana projektu īstenošanā", "nodrošināsim godīgas konkurences attīstību", darīsim visu iespējamo lai saglabātu un radītu jaunas darba vietas"? Aiz "iespējamo" jābūt komatam, starp citu. Un šādu programmu veido pieauguši, nopietni cilvēki?
Kopīgi ar novada iedzīvotājiem strādāsim, lai paaugstinātu pašvaldības pakalpojumu kvalitāti un pieejamību.
Interesanti kā iedzīvotāji var ietekmēt pašvaldības pakalpojumu kvalitātes un pieejamības paaugstināšanos? Ja doma ir pieskaņoties iedzīvotāju vēlmēm un uzklausīt to viedokļus, tad tā arī vajadzētu rakstīt.
Saglabāsim un attīstīsim esošās pirmsskolas bērnu iestādes.
Šķiet ir vēlme radīt iespaidu, ka kāds cits vai visi citi vēlas šīs iestādes slēgt.
Šis ir ļoti jauks un kaut kas jauns:
Izstrādāsim programmu, kas ļaus ātrāk integrēties jaunajiem pagasta iedzīvotājiem sociālajā, ekonomiskajā un kultūras vidē.
Tomēr - cik ļoti tas ietekmēs vēlētājus, tos kas šobrīd jau ir novada pagasta iedzīvotāji un vai starp novadiem Latvijā ir tik liela sociālās, ekonomiskās un kultūras vides atšķirības, ka jāveido speciāla integrācijas politika? Ak, bet varbūt tas nav domāts par cilvēkiem, kuri pārcelsies no citiem novadiem, bet gan no citām.. valstīm?
Tālāk - politiskā partija "Reģionu alianse".
Šī ir, ja var tā teikt, iepriekšējo vēlēšanu uzvarētāja. Daudzus no saraksta deputātiem sauc par "vecajiem".
Pieredze, iespējams, palīdzējusi izveidot viskonstruktīvāko programmu. Plānotie pasākumi ir gana konkrēti, reāli un saistoši. Vienīgi rodas liels jautājums - kādēļ tas netika izdarīts līdz šim? Sociālie pabalsti, infrastruktūra, sporta un kultūras pasākumi - tas viss, šķiet jau notiek (it īpaši pēdējā gada laikā), vai ir plānotas kādas izmaiņas, kas vairāk vai mazāk?
Viens solījums gan šķiet komisks:
Atbalstīsim pedagogu darba prestiža celšanu,
morāli un materiāli stimulējot profesionālā līmeņa izaugsmi.
Pirmkārt, vai tiešām šiem cilvēkiem nepieciešams būt novada domē, lai morāli stimulētu skolotājus attīstīties profesionāli? Otrkārt, vai profesionālā izaugsme cels pedagoga darba prestižu? Vai gadījumā zems ir nevis skolotāja darba prestižs, bet gan atalgojums?
Trūkst arī atsauces uz līdz šim padarīto. Vai pēdējie četri gadi aizvadīti veiksmīgi? Vai nav pieļautas kļūdas? Vai ir plāns kā nepieļaut vai labot šīs kļūdas? Lielākais mandātu skaits iepriekšējās vēlēšanās, manuprāt, tomēr sniedz gan iespēju, gan pienākumu atskaitīties par paveikto. Lasot šo programmu, šķiet, ka tā ir partijai, kura kandidē pirmo reizi. "Vienotības" programmā netrūkst "turpināsim".
Pēdējais saraksts ir "Reformu partijai".
Kopumā labi - ir gan vispārīgi mērķi, gan diezgan konkrētas apņemšanās. Tomēr apņemšanās atbalstīt un veicināt šur tur gribētu redzēt aizvietotas ar apņemšanos izdarīt. Apņemšanās izdarīt mijās ar solījumiem atbalstīt - derētu zināt skaidri - tiks izdarīts vai tikai tiek solīts atbalstīt, ja kāds cits to darīs.
Piemērs:
Veicināsim gājēju un veloceliņu ierīkošanu, uzlabosim kopējo ceļu un ietvju stāvokli novadā.
Paplašināsim ielu apgaismojuma tīklu. Veicināsim jaunu bērnu laukumu būvniecību,
kā arī sporta laukumu būvniecību aktīvās atpūtas cienītājiem.
Nedaudz biedē arī "atbalstīsim aktīvu, mērķtiecīgu un kompleksu uzņēmējdarbības attīstības politiku." Kompleksu? Vai nav jau gana kompleksa mums valsts pārvalde? Vienkārša un saprotama politika mani saistītu vairāk.
Nav arī skaidrs kas domāts ar "ekskluzīvu tirdzniecības un darījumu teritoriju Jūrmalas šosejas tuvumā". Ekskluzīvu, jūs sakiet?
Tā lūk! Protams, neviens nav ideāls. Tomēr šis programmas kalpo par partijas vizītkarti. Šīs programmas pirms iesniegšanas tomēr pārskata (?) katrs no kandidātiem. Partijas attieksme pret savu programmu, manuprāt, daudz ko pasaka par pašu partiju, par tās attieksmi pret savu darbu, pret vēlētājiem. Ja partijas cilvēki nevar ieguldīt laiku un resursus labas programmas izveidē, vai viņi varēs tos ieguldīt savā darbā novada domē?
Pieļauju, ka programmai ir ierobežojumi, lai partija varētu izteikties kā vēlas. Tādēļ aplūkoju mūsdienu brīnišķīgo informācijas līdzekli - partiju mājas lapas.
"Vienotība" - mājaslapā atrodamā programma tieši tāda pati kā CVK lapā, tikai sadalīta tēmās un beigās saite uz 4000 zīmju programmu. Īsti gan nesaprotu kādēļ, jo viss ved uz vienu un to pašu programmu. Papildus iespēja aplūkot kandidātu lapas, tomēr atkal nesaprotu kādēļ, jo nevienam no 18 kandidātiem nav pievienots attēls vai CV informācija. CVK lapā var uzzināt vairāk par šiem cilvēkiem.
"Saskaņas centrs" - informācija tikai par Rīgas kandidātiem.
"Reģionu alianse" - kandidātu sadaļā mājaslapā informācija par kandidātiem Babītes novadā nav. Dīvaini, ņemot vērā, ka Andrejs Ence, kandidāts ar pirmo kārtas numuru, ir partijas vadītājs.
"Reformu partija" - programma kā CVK mājaslapā un saites uz kandidātu lapām CVK mājaslapā.
Tas tikai pastiprina manu viedokli, ka neviens šeit nekandidē nopietni. Nav tā, ka nav par ko cīnīties. Babītes pašvaldība nav no tām mazākajām vai trūcīgākajām. Ja tiek organizētas tikšanās ar vēlētājiem, tad kādēļ par to nezinu ne es, ne man apkārt esošie cilvēki?
Var jau teikt, ka es piekasos pie vārdiem, sīkumiem. Var arī teikt, lai es pamēģinu pats labāk. Var arī teikt jebko citu, bet tāds ir mans viedoklis.
***
Šeit papildus materiāls. Pirmo iesaku, otru var noklausīties pārdomām.
Šodien par godu Foursquare dienai (4sqday), uzrakstīšu par to, kādēļ #Esmu4sq.
Iemesls tam ir lietotāju radīta informācijas kopa par dažādām vietām. Līdzīgi kā wikipedia.org, arī 4sq saturu rada paši lietotāji - vietu adreses, kontaktinformāciju, lietotāju atsauksmes un attēlus.
Ko no tā iegūstu?
Pirmkārt jau zināšanu par tādu vietu esamību vispār. Tas var būt gan tad, kad pamanu, ka kāds no 4sq draugiem kaut kur atzīmējas, gan meklējot apkārt esošās vietas pēc kategorijām, piemēram, kafejnīca, pica, parks vai vēl kas cits.
Otrkārt, ir iespēja ne tikai uzzināt ka šādas vietas ir, bet arī atsauksmes par šo vietu ieteikumu viedā. Ieteikums var būt vispārīgs - vieta ir laba, labākā vai arī galīgi garām un labāk nenākt šeit vispār, un var būt konkrēts - piemēram, kas tieši ir labs šajā vietā, kam pievērst uzmanību, no kā izvairīties utt.
Vēl ir tādi blakusefekti kā informācija kurp vispār dodas tavi draugi un kur viņi atrodas tieši šobrīd, iespēja krāt virtuālas nozīmītes, iegūt 4sq speciālos piedāvājumus u.c.
Vai esmu ko ieguvis no šī praktiski?
Jā. Sāksim ar informāciju par vietām. Iespējams, ka ikdienā šis nav tik ļoti nepieciešams, jo vietas, kur uzturamies neko daudz nemainām, arī atpūsties ejam uz vienām un tām pašām vietām, tomēr var gadīties, ka uzzini par kādu jaunu vietu, kurp dodas tavi paziņas, un šī vieta kļūst par tavu jauno mīļāko vietu.
Iespējams, ka tu jau zini par šo vietu, bet nekad neapmeklē, tomēr ieteikumu pamudināts, to izdarīsi. Ja ikdienā tev nākas apmeklēt dažādas vietas, tad 4sq var noderēt, lai uzzinātu adresi vai telefona nr. Protams, ir citas iespējas to izdarīt, bet esmu pārliecinājies, ka 4sq ir viena no ērtākajām iespējām to izdarīt telefonā.
Ne-ikdienā 4sq ir noderējis tāpat. Ir gadījies no rīta būs svešā pilsētā ar vēlmi pabrokastot. Atveru 4sq, izvēlos kategoriju brokastis un aplikācija man parāda ieteikumus šajā kategorijā un, tā kā telefons spēj pateikt vismaz aptuvenu atrašanās vietu, arī attālumu līdz tai. Ieteikumus galvenokārt balsta uz to cik daudzi cilvēki šo vietu apmeklē (jo labāka vieta, jo populārākai tai vajadzētu būt), cik cilvēkiem šī vieta patīk, varbūt vēl ko.
Rezultāts bija nudien labs. Izvēlējāmies vienu no pirmajām vietām, jo ieteikumos bija minēts, ka perfekta vieta svētdienas brokastīm. Vieta bija patiešām jauka, ar savu stāstu un ēdiens garšīgs. Vēlāk izrādījās, ka tā ir viena no populārākajām un daudzu prāt labākajām ēstuvēm Braightonā. Tas viss ātri, ērti un vienkārši pateicoties 4sq.
Tāpat vietām var būt konkrēti ieteikumi ko darīt un ko labāk nedarīt, piemēram, neņemt kapučīno šajā vietā. (Ieteikumu gan izlasīju par vēlu un tā arī bija - kapučīno bija briesmīgs). Lai gan 4sq galvenokārt ir informācija par kafejnīcām un bāriem, tas nebūt nav vienīgais. Vietu kategorijas ir gana plašas - skolas, muzeji, parki, pludmales utt.
Ir gadījies, ka noder arī informācija par to, kur tagad ir tavs draugs. Pamani, ka viņš ir tuvumā, uzzvani, lai pārliecinātos, ka viņš tur vēl ir, un nākamajā dienā sarunātā 5 minūšu tikšanās vairs nav nepieciešama, jo viss ir nokārtots abiem "pa ceļam".
Vai viss ir tik skaisti? Gandrīz. Problēmas, līdzīgi kā Wikipedia gadījumā, rada cilvēki, kuri neievēro noteikumus. Tie ir cilvēki, kuri izveido muļķīgas vietas un nekam nederīgus ieteikumus. Protams, ir iespēja ziņot par šādiem gadījumiem, tomēr jāņem vērā, ka parasti izmaiņas būs pēc kāda laika, ja vispār būs. Ir iespēja pieteikties par cilvēku, kuram ir nevienpersonīgas iespējas rediģēt šo informāciju, bet par šo neko daudz nezināšu pastāstīt, jo mani nepieņēma.
Ko darīt? Lietot 4sq! Ja to vēl neesi izdarījis, reģistrējies, tad izveido vietas, kas vēl nav izveidotas (tādu nav nemaz tik maz), atzīmē, kuras vietas tev patīk, veido sarakstus, raksti atsauksmes un atzīmē atsauksmes, kuras tev patīk, tādā veidā lietotāju veidotā informācija būs arvien precīzāka un noderīgāka. Jo aktīvāks būs ikviens, jo noderīgāks būs šis sociālais tīkls. Protams, neslinko un ziņo par neatbilstošām vietām un citām lietām.
Galvenie divi iemesli kādus cilvēki min 4sq nelietošanai ir nevēlēšanās teikt citiem, kur viņi ir, un viedtālruņa neesamība.
Otrā problēma ir mazāka, jo ir tikai tehniska. Bez viedtālruņa grūtāk būs tikai atzīmēties, krāt punktus un nozīmītes. Iespēju apskatīt un izveidot(!) informāciju par vietām var arī no interneta pārlūka, tāpat arī reģistrēties
Pirmo problēmu var risināt divos veidos. Pirmajā vienkārši neatzīmējamies, kur esam (tas nav obligāti) vai atzīmējamies privāti, tā, ka to neviens cits neredz. Otrais veids ir doties pie prāta daktera un cīnīties ar savu paranoju. Neaizmirsti arī vispār nelietot mobilo tālruni (kā Obama), jo tā arī var uzzināt kur tu esi.
Cilvēkiem, kuri saka, ka viņus neinteresē punktu un nozīmīšu krāšana, varu ieteikt tos vienkārši ignorēt, tā nebūt nav tā nozīmīgākā 4sq daļa, tomēr dažkārt tā var sniegt gabaliņu jautrības. Protams, jāņem vērā, ka 4sq, tāpat kā jebkas cits, nepatiks un nebūs domāts visiem.
Nereti dzirdu apgalvojumus, ka jāpērk vietējo ražotāju preces, taču tas, ko dzirdu reti, ir iemesli tam.
Sentimentālisms un nacionālās jūtas man nešķiet labi iemesli tik praktiskam lēmumam kā savu līdzekļu izlietošana par kāda produkta iegādi.
Dzīvojam laikā, kad visam ir vērtība, kuru izsaka mērvienībās, vēlamies visu vairāk par mazāk un vēlamies būt praktiski. Kādēļ lai es tērētu savus līdzekļus par produktiem, kuri saražoti tepat pie mums? Es teiktu - praktisku iemeslu dēļ.
Pirmais, kas jāņem vērā, tautsaimniecība (ekonomika) ir savstarpēji saistīts, gana sarežģīts (tādā ziņā, ka neviennozīmīgs) organisms. Taču ne tik sarežģīts, lai būtu grūtības saprast to, ka lats, kas iztērēts par Latvijā ražotu produktu, arī paliks tepat. Protams, iespējams, ka ne viss, bet liela daļa tomēr paliks. Tas tādēļ, ka, neskaitot nodokļus, kas nonāk valsts kasē, ja tie tiek maksāti, ar šo latu tiks maksāts arī par darbinieku algām, tiks maksāts par izejvielām un daļu no šī lata nopelnīs uzņēmums.
Darbinieki, par savu algu pērkot citus Latvijā ražotus produktus, savukārt tērētu latus, lai citu Latvijas uzņēmumu darbiniekiem maksātu algas, kas savukārt, ja arī pērk Latvijas produktus, maksā, lai citi darbinieki saņemtu algas. Šāda cilvēku "solidaritāte" palīdzētu uzturēt mazu ekonomisku organismu, jo, lai būtu nepieciešami darbinieki, viņiem ir jārada kas tāds par ko kāds būs gatavs maksāt.
Ja produkciju ražo no izejvielām, kas iegūtas Latvijā, tad arī šī lata daļa aiziet uz kādu uzņēmumu, IK vai zemnieku saimniecību Latvijā. Šeit atkal mēs ļaujam kādam no mūsu pašu zemes nopelnīt par savu darbu. Šādi arī vietējie uzņēmēji nopelnot var sniegt ieguldījumu mūsu vietējā tautsaimniecības organisma uzturēšanā.
Protams, viss nav tik vienkārši. Ne visu varam nopirkt Latvijā ražotu un ne visi uzņēmumi, kas atrodas Latvijā, pieder kādam šeit. Taču, manuprāt, šajā gadījumā aptuvenie divi miljoni Latvijas iedzīvotāju nav nemaz tik maz un šādas solidaritātes efekts būtu manāms.
Galvenais ir apzināties kas tiek ražots tepat pie mums, turklāt, pieņemamā kvalitātē. Neuzskatu, ka būtu kaut kas jāpērk tikai tādēļ, ka tas ražots Latvijā, ja tas nespēj būt pietiekami kvalitatīvs, taču novēroju, ka šī problēma kļūst arvien mazāk aktuāla un Latvijā ražoto produktu kvalitāte pieaug. Lielāka problēma ir cilvēku neinformētība par ražotājiem. Ne tikai tādā ziņā, ka tie nezina vietējos ražotājus un to produktus, bet arī tādā ziņā, ka tie nezina citu valstu ražotāju produktus un bieži vien importētu preci notur par vietējo.
Vairs nepietiek ar 475 svītru koda sākumā. Tas nozīmē tikai to, ka produkta veidotājs ir "GS1 Latvija" biedrs. Piemēram, "RIMI" plauktos ir daudzi private label produkti, kuru svītru kodi sākas ar 475, taču tie ražoti citās valstīs. Ražotājvalsts, protams, ir norādīta, taču tas jāatrod preces aprakstā, nepietiek vien aplūkot svītru kodu.
Arī preces zīmols, nosaukums vai apraksts (tikai) latviešu valodā neko nenozīmē. Igauņu pārtikas produkti nereti zīmola un noformējuma dēļ izskatās kā ražoti Latvijā. Šķiet, ka viņu eksporta veicināšanas programma bijusi daudz efektīvāka nekā mūsējā.
Vēl viens jaunums - ražotājvalsts atkarīga no burta, kas uzdrukāts uz iepakojuma. Piemēram, ja A, tad ražots Latvijā, ja B, tad Lietuvā. Jāmeklē ne vien ražotājs, bet arī kaut kāds burts uz iepakojuma.
Visgrūtāk, man šķiet, ir noteikt vai ražotnes īpašnieks ir vietējais. Arī šis solis man šķiet svarīgs, jo nevaram atstāt vien vietējos darbiniekus, kaut arī vadītājus, arī īpašniekiem jābūt vietējiem, jo tie parasti ir visieinteresētākie un ietekmīgākie cilvēki lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē mūs visus. Taču medijos šad tad parādās ziņas par to, ka kāds uzņēmums pieder kādam vietējam cilvēkam vai gluži otrādi, nepieder te nevienam. Tik vien kā jāatceras.
Jāpiebilst, ka man nav kādas pretenzijas pret tādiem uzņēmumiem kā, piemēram, "Food Union". Tas ir tikai pozitīvi, ka kāds no ārzemēm ir investējis savus līdzekļus ražotnē Latvijā, kas nodrošina mūsu valsts iedzīvotājiem darba vietas un lauksaimniekiem ražotās produkcijas noietu, taču viņus var balstīt eksporta tirgus. Es savu latu labāk atdošu tādam uzņēmumam, kur arī peļņas daļa paliks tepat. Eksportējoši uzņēmumi vispār ir sava stāsta vērti, jo to ekonomiskais pienesums ir labs, tomēr pastāv zināmi draudi, ja uzņēmums pieder ārvalstniekiem, lai gan pašu spējas rast investīcijas ir ierobežotas.
Nekas arī šajā tēmā par vietējiem ražotājiem nav viennozīmīgs. Viss ir atkarīgs no konkrētā produkta noteiktā situācijā. Tomēr, skatoties vispārīgi, es cenšos pieturēties pie vietējiem ražotājiem, prioritāri, ar vietējiem īpašniekiem.
Vēl viens praktisks iemesls - ekoloģija. Neesmu "eko" tendences fanāts un neuzskatu, ka starp "ražots Latvijā" un "ekoloģisks" uzreiz var likt vienādības zīmi, tomēr fakts, ka transportējot tiek radīts ievērojami mazāks piesārņojums, jo transportējamie attālumi ir daudz mazāki, ir tā ekoloģija, kas tiešām mani uzrunā. Kamēr vien transporta nozarē dominēs transporta veidi, kas rada CO2, šis man būs vērā ņemams faktors.
Šodien Nu jau kādu laiku atpakaļ saņēmu kārtējo zvanu ar piedāvājumu mainīt operatoru, bet tikai šodien pabeidzu rakstīt pēdējās rindkopas. Pasākums kā tāds nekāds īpašais, gandrīz.
Uzreiz pēc tam, kad pārdošanas aģente bija stādījusies priekšā, bija skaidrs par ko šī saruna būs. Uz jautājumu vai man ir laiks sarunai es atbildēju noraidoši, turklāt piebildu, ka operatora maiņa mani arī nemaz neinteresē.
Kam vajadzēja notikt tālāk? Manuprāt sarunai šeit bija jābeidzas. Tikai ar atvadīšanos, ar pateikšanos par sarunu vai vienošanos par citu sarunas laiku, bet sarunai šeit bija jābeidzas. Neuzskatu, ka man būtu jāveltī laiks kāda uzņēmuma reklāmai brīdī, kad man ir jādara kas cits un es to nemaz nevēlos.
Tas, kas notika tālāk, bija jautājumu izvirdums. Man šķiet muļķīgi, ja pārdevējs man jautā par esošo operatoru. To viņš var noskaidrot pirms tam, atverot www.numuri.lv. Turklāt, es domāju, ka to viņi arī dara, tiesa, nezinu vai izmantojot tieši šo pakalpojumu, bet sarunas laikā izskan jautājums, kas liek domāt, ka pārdevēja par mani tomēr zina vairāk, nekā esmu pateicis, atbildot uz viņas uzdotajiem jautājumiem. Un šis ir brīdis, kad sāku dusmoties.
Kādēļ pirms tam bija jāuzdod lērums jautājumu, jāveltī atbildēm laiks, kuru es sarunas sākumā nemaz nepiekritu veltīt, ja, iespējams, viņiem šī informācija jau ir?
Štrunts par laiku. Kādēļ vispār jānoskaidro kāds ir mans esošais pieslēgums un tarifu plāns un pēc tam jāpiedāvā kaut kas savs lētāks par mazāku mēneša maksu?
Manuprāt, loģiskāka pieeja, ja reiz viņi vēlas ko uzzināt par mani, būtu uzzināt kādas ir manas vēlmes un nepieciešamības attiecībā uz tarifu plānu un tad piedāvāt kādu no saviem pakalpojumiem, kurš varētu visvairāk atbilst man. Tad viss pēc tam ir mana izvēle.
Domāju, ka ar nepieklājīgu rīcību tirgus iekarošanā ilgtermiņā nekas labs nesanāks. Turklāt sūdzības par šī operatora nepieklājīgo telemārketingu esmu dzirdējis no ne viena vien.
Pēdējā laika lielākā tehnoloģiskā tendence kino jomā viennozīmīgi ir "3D". Šai tehnoloģijai tiek pielāgots gan filmēšanas process, gan kinoteātru zāles un paši skatītāji.
Telpiskāku, dzīvāku kino viennozīmīgi ir aizraujošāk skatīties. Ciest var vienīgi saturs, ja veidotāji izvēlas izklaidēt skatītāju vairāk ar telpiskajiem efektiem, nevis saturu. Tomēr ir viena lieta, kas man šajā visā traucē. Sīkums, tāds kā mazs akmentiņš, kurpē iekritis, tikai šoreiz iekritis galvā un beržas pret smadzenēm.
Kad iedomājos par kino, prāta nāk zāle, pilna ar krēsliem, un priekšā ekrāns - balts un gluds - uz kura tiek rādītas filmas. Ekrāns ir plakans, tam ir augstums un platums - kino pirmās divas dimensijas. Bildes uz ekrāna mainās, rada kustības ilūziju, arī laika, trešās dimensijas, ilūziju. Tātad kino jau no pašiem pirmsākumiem, pirmajām kustīgajām bildēm, ir bijis trīs dimensijās.
Tas, ko jaunievedumstendence rada, ir ceturtās dimensijas, dziļuma, ilūziju.
Protams, saprotu, ka plaša patēriņa tirgvedība un loģika (kur nu vēl katra cilvēka atsevišķā uztvere) ir divas dažādas pasaules un ar šo nāksies vien samierināties. Pierast pie beržošā akmentiņa.
Kad biju vēl tik maziņš, ka skolā vēl negāju, es īsti nevarēju izvēlēties par ko vēlos kļūt, kad izaugšu liels.
Viens no variantiem bija prezidents. "Dienā" biju salasījies politikas sadaļā (jā, bērnībā laikrakstus lasīju vairāk kā bērnu grāmatas) par to, ko un kā Ulmanis dara, un šķita, ka varētu būt interesanta nodarbe. Šobrīd gan žēl, ka vairs neatceros kas tieši šķita man tik interesants, ja neskaita ko saistītu ar Maskavu un žurnālistu attieksmi pret prezidenta rīcību kā tādu.
Otrs variants bija pavārs. Par šo izvēli man šobrīd izpratnes vēl mazāk kā par pirmo. Varbūt vienīgi tādēļ, ka mamma taisīja garšīgas kūkas, pats es tad vēl negatavoju ēst.
Taču kā ir tagad - pēc gandrīz divdesmit gadiem?
Prezidenta amats nebūtu slikts. Iespēja izdarīt ko labu un labi darāmo lietu mums te netrūkst. Arī par dzīvesvietu un auto pēc tam vairs daudz jādomā nebūtu. Tomēr paietu viens termiņš, varbūt otrs termiņš un viss beigtos, kļūtu par bezdarbnieku.
Taču par pavāru varētu strādāt ilgāk, ja ne visu laiku. Arī šeit varētu darīt labus darbus, jo to veikšanai nekāds īpašs amats nav nepieciešams. Kas ir pats svarīgākais - pavārs varētu strādāt arī par prezidentu kādu laiku un pēc tam atgriezties virtuvē. Ja jau ārsts un psiholoģe varēja, arī pavāram tas būtu pa spēkam.
Tātad gadu laikā nevienai no nodarbēm neesmu atdevis vairāk simpātiju, taču nu spēju uz šo paraudzīties nedaudz praktiskāk un saprast, kura izvēlē spēj ietvert abus variantus un piedāvāt nodarbošanos ilgtermiņā.
Šobrīd saistībā ar eiro ieviešanu ir divas ļoti "interesantas" ziņas.
Pirmā nāk no NA deputātiem. Vēlme samazināt aizdevuma apjomu ir apsveicama, bet, (ļoti) iespējams, samazinājuma apjoms būs niecīgs pret potenciālo ieguvumu, kuru tomēr varētu gūt, ieviešot eiro. Turklāt arguments, ka Latvija neieviesīs eiro gadījumā, ja netiks atlaista daļa parāda ir, maigi sakot, smieklīgs, jo eirozonai Latvijas dalība nudien nebūs tas lielākais ieguvums, ja vien vispār tas būs ieguvums.
Lats kā neatkarības simbols? Lats šobrīd ir piesaistīts eiro (to apzinās arī pats viedokļa paudējs), pirms tam tas arī ir bijis piesaistīts citām valūtām un, domāju, ka arī nākotnē, ja tas paliks kā nacionālā valūta, tiks piesaistīts kādai citai valūtai(-ām), tādēļ ieteiktu akcentēt citus neatkarības simbolus, vairāk neatkarīgus no citiem un vairāk atkarīgus no mums pašiem, piemēram, valodu, tradīcijas, mākslu vai ko citu ne tik tieši saistītu ar mūsu mazo, atvērto ekonomiku, kuru globālā līmenī mums ietekmēt ir neiespējami grūti, kamēr globālie notikumi mūs ietekmē ļoti manāmi.
Interesanti arī ir tas, ka katram no šiem iebilstošajiem deputātiem ir savs arguments iegansts pret eiro ieviešanu. Vai nu šie cilvēki pirms tam nav apmainījušies viedokļiem un diskutējuši par šo tēmu vai arī pirms tam sadalījuši iemeslus un sarunājuši, ka katrs aizstāvēs ko citu - kas nu kuram sirdij tuvāks, tā teikt.
Lai nu kā, pārliecību par savu viedokli šie cilvēki nerada, jo izteikumi "principā es uzskatu", "bet tur, manuprāt, vēl ir apsvērumi, kas ir apspriežami", "es neesmu guvusi faktiskus, tieši precīzus skaitļus un datumus, kāpēc tieši šis brīdis ir tas" parāda, ka šie cilvēki šajā tēmā īsti nemaz nav iedziļinājušies.
Protams, mums katram ir savs viedoklis par eiro ieviešanu, par tā plusiem un mīnusiem, jo, bez šaubām, kā jau visam, arī eiro ieviešanai ir arī mīnusi, tomēr, iestājoties Eiropas Savienībā, mēs lēmām, ka iestāsimies arī eirozonā. Mēs (jā, mēs, jo notika referendums par iestāšanos) izvēlējāmies savu nākotnes scenāriju, kurā ieviešam eiro, pat uzņemoties juridiskas saistības, un kopš tā laika esam upurējuši pakārtojuši ļoti daudz šī mērķa sasniegšanai. Tagad pateikt nē eiro ieviešanai būtu pielīdzināma pateikšanai nē laulībai vakarā pirms kāzām ar ne to sliktāko laulāto kāds pieejams.
Tas viss man rada šo viedokli, ka šie daži cilvēki ir bezatbildīgi un egoistiski, jo vēlas piesaistīt sev uzmanību, radot nestabilitāti Latvijai šobrīd tik svarīgā jautājumā.
Viņi ir tādi paši, kā otrās ziņas autori - Saskaņas Centrs, kurš apsver referenduma rīkošanu par eiro ieviešanu, tikai atšķirība ir tajā, ka SC nav tikko pamodušies un izdomājuši, ka ir pret eiro ieviešanu, un tajā, ka viņi pat īsti nav pret ieviešanu, pret esot sabiedrība.
Ne lētais prieks referendums par šo jau bija, kad notika referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā, jo jau tad bija zināms, ka reizē ar "jā" ES, tas ir arī "jā" eiro ieviešanai. Toreiz arī nebija viennozīmīgs atbalsts un eiroskeptiķu netrūka, tomēr sabiedrības vairākums lēma par iestāšanos. Otrreizējs referendums par šo būtu tikai SC reklāmas kampaņa, kurā tie pozicionētu sevi kā sabiedrības viedokļa aizstāvjus. (Interesanti kādēļ viņi vēlas šādu tēlu radīt tik radikālām metodēm?) Ņemot vērā gan referenduma izmaksas, gan zaudējumus no eiro neieviešanas, šī būtu ļoti dārga reklāma, sevišķi rēķinot uz vienu cilvēku, kuru šī reklāma ietekmētu pozitīvi.
Neuzskatu, ka eiro ieviešana ir brīnumzāles, pēc kura ieviešanas viss būs labāk un notiks brīnumi. Eiro ieviešana ir iespēja, kuru izmantojot daudz kas varēs būt labāk vai vismaz vieglāk un ērtāk (kas tad arī būs labāk). Par to kādas tieši ir šīs priekšrocības runā daudz (varbūt ne tik daudz, lai dažs labs NA biedrs to sadzirdētu) un, izskatās, ka runās vēl vairāk un konkrētāk. Viedokļu netrūkst tāpat kā aprēķinu un pētījumu - vajag tikai "rakt" un domāt skaidru prātu. Vēl var arī izvērtēt vai tiešām vēlies šādiem cilvēkiem uzticēt savu interešu aizstāvību Saeimā.
