Ingas blogs

[ingasblogs-blog]

Angļu valoda grupās vai individuāli?

Šajā rudenī cilvēki ir palikuši ļoti motivēti un grupām piesakās jau ļoti laicīgi, kas, protams, priecē. Un vēl lielāks prieks, ka daži ir ļoti nepacietīgi un nevar sagaidīt mācību uzsākšanu :). Ir forši, ka cilvēki zvana un saka, ka vēlas pieteikties angļu valodas kursiem, jo, lūk, ir tāds un tāds mērķis.  Šodien kāds vīrietis, piesakoties studijām, pateica ļoti jauku frāzi - man angļu valodu vajag iemācīties, lai brauktu pamācīties diezgan specifiskas lietas ārzemēs, bet jūs nedomājiet, ka es aizbraucu prom, nē, es braucu pamācīties un tad braukt atpakaļ. Skanēja ļoti apņēmīgi un patriotiski, un, man jau liekas, ka visi tie, kas gribēja aizbraukt, jau ir aizbraukuši! Katrā gadījumā, gribēju tikai izteikt savas domas par grupas lieluma nozīmi angļu valodas apguvē, jo ļoti bieži cilvēki zvana un uzdod jautājumus tieši par to, cik mums cilvēki mācās vienā grupā.  Uzreiz vēlos teikt, ka katrai valodas apguves formai ir savas priekšrocības un trūkumi, kas attiecas uz privātstundām, tad priekšrocība ir nedalītā uzmanība un 100% laika veltīšana tieši viena konkrēta cilvēka zināšanu izaugsmei, taču trūkums ļoti bieži ir tas, ka cilvēkam nav iespēja komunicēt ar citiem cilvēkiem, izņemot skolotāju.  Kas attiecas uz angļu valodas grupām, tad pie mums maksimālais cilvēku skaits grupā ir 7 vai 8, un tas attiecas pārsvarā uz jauniešu grupām, kurām jau ir priekšzināšanas. Taču, kas attiecas uz lielāko daļu grupu, tad cilvēku skaits grupā NEKAD nepārsniedz 5 vai 6 cilvēkus. Iemesls grupu salīdzinoši nelielajam cilvēku skaitam ir tas, ka lielākam cilvēku skaitam grupā, ir grūti garantēt individuālu pasniedzēja attieksmi pret katru studentu. Vismaz es personīgi atzīstu, ka, mācot 5 līdz 6 cilvēkus grupā, es spēju atcerēties un piestrādāt pie katra individuālo kļūdu labošanas un pie "klibojošo" lietu izlabošanas un uzlabošanas. Es uzskatu, ka katram skolotājam ir jābūt atbildīgam par viņa apmācāmā zināšanām un ir jātiecas uz tāda līmeņa panākšanu, ka skolotājs ir lepns parakstīties zem studenta zināšanām.  Manā praksē ir bijuši diezgan daudz tādu studentu, kas ar savu valodas apguves motivāciju un entuziasmu, ir mani pašu ļoti motivējuši rūpēties par nodarbību kvalitāti un par izglītības procesa uzlabošanu. Un arī tie, kas visu laiku ir teikuši, ka viņiem nav laika mācīties, jau pēc kāda laika stāsta par nokavētajām zaļajām gaismām pie luksofora, jo ir aizlasījušies pierakstus, dusmīgajiem vīriem, kuri ir dusmīgi uz spilvena atrast pielīmētas lapiņas ar uzrakstu PILLOW utml.  Man ir prieks, ka šādi entuziasma pilni cilvēki ir tepat Jelgavā un ka man ir tas gods viņus mācīt! Pirms beidzu rakstīt šo ierakstu, gribēju tikai pateikt par vienu teikumu, kas man lika aizdomāties. Augstākās Izglītības padomes priekšsēdētājs Jānis Vētra nesen intervijā pateica vienu ļoti būtisku teikumu, ka arī latviešu valodā jauniešiem ir ļoti nabadzīga valoda, jo visi ir pieraduši runāt 140 zīmēs twitterī, taču jebkuru valodu izkopj tieši grāmatu lasīšana. Jā, sarunvalodu un vispārējo valodas līmeni, protams, ka uzlabo tieši komunikācija, taču grāmatu lasīšana ir tā, kas pilnveido vārdu krājumu un uzlabo kopējo valodas zināšanu līmeni. Līdz ar to, novēlu visiem tiem, kas vēl tikai šogad uzsāks mācīties angļu valodu, jau laicīgi noskatīt kādu grāmatu angļu valodā, ko vēlētos izlasīt.

[ingasblogs-blog]

Kurām valodām ir nākotne?

Kamēr mūsu mazajā valstī vēl salīdzinoši daudz cilvēku nerunā angļu valodā, tikmēr Zviedrijas valdība ir spērusi nākamo soli un teikusi, ka: " (...) tagad pat Volvo pieder Ķīnai, tādēļ ir svarīgi mums, kā mazai valstij, būt spējīgai sacensties starptautiskajā tirgū ar labi izglītotu cilvēku palīdzību." Neuzskatu, ka ir pareizi, ka līdz šim lielākoties visā Eiropā kā otrās svešvalodas tiek mācītas vācu, franču, spāņu vai itāļu. It īpaši pēdējā minētā, ko lieto tikai pašā Itālijā, Šveicē un Slovēnijas/Austrijas pierobežā.  Kas attiecas uz situāciju pie mums, tad pārsvarā otrās svešvalodas izvēle rit starp krievu un vācu valodu. Uzskatu, ka situācija abām šīm svešvalodām ir diezgan traģiska. Kāpēc? Ja pirms kāda laika fakts, ka bērni māk sarunāties krievu valodā, bija pašsaprotama lieta, tad tagad situācija ir diezgan traģiska, jo ļoti daudz jauniešu šajā valodā nerunā, lai arī iespējas to apgūt ikdienas situācijas, skolā utml. ir ļoti labas. Lielākoties patriotisma jautājumu dēļ, pret šo valodu sabiedrībā ir vērojama negatīva konotācija, kas arī noved pie pretestības pret šo valodu. Taču tikai retais apzinās to, ka krievu valodas zināšanas starptautiskajā darba tirgū kotējas ļoti augstu. Pasakot jebkuram ārzemniekam, ka proti krievu valodu, viņš uz tevi skatās kā uz augstākas kārtas cilvēku, jo tu esi apguvis kaut ko, kas ir ļoti sarežģīts un tikpat kā neiespējams.  Pirms pāris gadiem saņēmu piedāvājumu mācīt angļu valodu Maldīvu salās, un liels bija mans pārsteigums, kad viņi man palūdza, vai es nevarētu atrast arī kādu, kas varētu pasniegt krievu valodu, jo tieši pēdējai ir ārkārtīgi liels pieprasījums.  It īpaši Eiropā, es uzskatu, ka krievu valodai daudzās tūristu iemīļotās vietās ir tikpat liela nozīme kā angļu valodai. Un latviešiem, manuprāt, ir jāiemācās saprast, ka krievu tautības cilvēki, kā arī krievu valoda būs vienmēr un visur, jo vienkārši skaitliski viņi ir stipri vairāk. Atceros, ka viens no maniem studentiem devās atpūtas braucienā ar ģimeni uz kalniem Itālijā. Pirms tam rūpīgi atkārtojām pamatfrāzes, kas varētu noderēt utml., lai varētu mēģināt sazināties angļu valodā. Cilvēkam bija pamatīgs stress un satraukums, kā tad nu būs, kā tad nu es tagad runāšu angliski utml. Taču, aizbraucot tur, ieejot viesnīcā un mēģinot pateikt savu rezervācijas numuru, cilvēku pārņēma šoks, jo administrators tā arī teica - nu ko tu mocies angliski, runā krieviski.  Protams,ir jau dusmas, ka šeit mītošie nevar/negrib iemācīties latviešu valodu, bet, nerunājot krievu valodā, cilvēks pats neapzināti nodara pāri sevi, jo zaudē zināšanas. Tas ir tāpat, kā izmācīties par ārstu, un tad speciāli nestrādāt savā profesijā. Vēl, pirms pāreju pie vācu valodas, vēlējos piebilst, ka jau tagad Latvijā palēnām sāk trūkt darbaspēka vienkāršo darbu veikšanai, un es uzskatu, ka ir diezgan reāli tas, ka, tie jaunieši, kas tagad vēl tikai mācās skolā, drīz būs uzņēmēji un pie viņiem strādās cilvēki no bijušajām PSRS valstīm, kuri lielākoties runā krievu valodā.  Kas attiecas uz vācu valodu, tad subjektīvi uzskatu, ka, vismaz Jelgavas mērogos, kvalitatīvi un labā līmenī apgūt vācu valodu kā otro svešvalodu  skolā ir ļoti ierobežotas iespējas. Loģiski, ka jebkuras valodas zināšanas par skādi nenāks, taču atkārtošu jau kādā intervijā lasīto, ka Vācija tev ļaus ienākt viņu tirgū, taču nekad tev neļaus nopelnīt vai arī izaugt par lielu kompāniju. Kamēr bijušais padomju savienības tirgus, piem. Kazahstāna, uzskata, ka jeb kas, kas nāk no Eiropas Savienības puses, nozīmē kvalitāti. Un kur nu vēl labāku biznesa partneri, kas nāk no Eiropas Savienības un vēl runā krievu valodā? Turklāt, vācu izglītības sistēma, it īpaši angļu valodas jomā, ir ļoti augstā līmenī, un to cilvēku skaits, kas runā diezgan labā angļu valodā, ir salīdzinoši liels, līdz ar to vajadzība pēc vācu valodas zināšanām mazinās (šis jautājums ir apskatīts no latviešu uzņēmēja viedokļa un nevis no latviešu aizbraucēju viedokļa). Ja Zviedrija atļaujas atzīt, ka viņi kā maza valsts, izjūt nepieciešamību pēc ķīniešu valodas apguves skolās, tad es uzskatu, ka Latvijai, kā vēl mazākai, noteikti vajadzētu sekot viņu piemēram. Ne jau tāpēc, ka Latvijai pēkšņi būtu baigi daudz nopietnu uzņēmumu, kas ražošanu varētu pārcelt uz turieni utml., bet gan tīri tā aspekta dēļ, ka šīs valodas zināšanas paver neticami vieglāku ceļu kaut vai preču importam uz Latviju un dažādu, visdrīzāk pakalpojumu, pārdošanai uz Ķīnu. Subjektīvi uzskatu, ka jau salīdzinoši drīz, vecākiem vajadzētu saprast un vajadzētu investēt savu bērnu izglītībā, tieši svešvalodu jomā, nemaz nerunājot par angļu valodu, bet gan par kādu citu no pasaulē dominējošajām valodām.  Ja paskatās uz Dienvidamerikas salīdzinoši straujo attīstību un it īpaši Čīles labvēlīgo attieksmi pret ārzemju investoriem viņu valstī un aicinājumiem pārcelt savas ražotnes tieši pie viņiem, tad es uzskatu, ka diezgan drīz arī spāņu un portugāļu valodu nozīme pamatīgi pieaugs, it īpaši, ņemot vērā, ka spāņi kā tauta, liekas, ka ir pārāk nesteidzīgi, lai vispār mācītos kādu citu valodu. Līdz ar to, reālākās TOP 3 nākotnes valodas, kuru nozīme tikai pieaugs un kuras latviešiem varētu lieti noderēt, manuprāt, ir krievu, ķīniešu un spāņu/portugāļu.