Lilies of the valley

Domas, kas uzkrīt kā februāra sniegpārslas (fb: @ernestsginsbergs)

[expressions-of-nature]

by Gustaf Emanuelsson

[maniraksti]

Eternity awaits,

Yet I am still here

On this blue marble,

In an ever changing

Universe.

I wish,

I knew how to live -

Truly,

Freely, with self-abandon,

With raw passion,

Like a seagull

In a Prussian blue

Storm.

I wish

I knew how to live,

How to become miraculous

While traversing the vast,

Unpopulated and wild

Corners of this Earth.

How to keep myself

Ever present,

Whether in front

Of the snow-capped majesty

Of a mountain ridge,

Or behind the computer screen,

Which has turned into

A comfortable dream.

Yet,

I long to awaken,

To collect

Wind-swept mementos

Of golden-hued

Landscapes

While expanding my soul.

And I dread the passing of time,

The unstoppable

Hand of the Earth’s clock.

I dread stepping over

The threshold

Of my body’s vigorous youth

Without ever crossing

The four oceans

Of this globe

[maniraksti]

Ah,

I see how it is,

I am become the object of your affection,

The object that should give in

To your seduction,

Or should it not?

Indeed,

The object,

Upon which you load up

The construction materials

Of your skyscraper future,

Is a prototype of me.

Ah,

Even if I were tempted to give in,

That enticement pulverises

Underneath the raw materials

You’ve used to build

The object of your affection.

[maniraksti]

Before this moment,

I never knew myself,

Suddenly I experience

Being born

While facing death.

I’ve become a stranger

To myself most of all,

I don’t know who

I’ve become,

Not yet,

I’m still being formed.

Say my name,

I want to know

How it’s supposed to be said,

Speak me into being,

Breathe into me,

Breathe in.

[maniraksti]

The sea listens

As I tell it

My scruples

and sorrows.

I don’t think it

Forgets,

Yet I can rely on

Her silence, 

And it makes me 

Feel better

Every time. 

The sea answers,

And the words,

Delivered as white 

Letters on waves,

Soothe me.

A never ending 

Struggle,

Climbing up the shore.

An eternal

Love affair,

The sea holding on

To the land.

She is a dancer,

Forever changing,

Forever the same.

An adventurer,

An adversary,

My friend.

[maniraksti]

Ir pavasaris un

Pasaule ir jauna

Dzeltena kā pienene

Un svaiga

Kā aprīļa lietus.

Ir pavasaris

Un viss ir iespējams,

Ja kaut ko sāc,

Tad dari to tagad,

Jo neveiksmes

Nepastāv.

Ir pavasaris,

Un ievas smazržo

Jau rītausmā,

Nokrāso ceļu cerību

Baltumā.

Ir pavasaris,

Kur tulpes krakšķ

Maija bērzu

Paēnā.

Viss zied nekaunīgā

Pārbagātībā

Ir pavasaris,

Man acīs gaišā,

jaunā saule

Iespīdina

Iespēju starus,

Sakot, ka varu

[maniraksti]

Karstuma nomākts jaunietis

Dzeltenu samteņu ieskautā parkā

Brūnu zvirbuli pie kājām,

Zelta tramvaja atspīdums tālumā

virzās uz mājām.

Vasaras sākumā jaunietis

Visa pasaule viņam pie kājām

Tikai nez kāpēc jūtas saspiedis

Savu dvēseli starp

Augstceltņu mājām.

Liepu lapu apklāts latvietis

Ķērc kraukļi viņam visapkārt,

Mašīna panesās garām paātrinājumā

Saules stars

Caur zariem spīd tieši sejā.

Nākotnes miglas apklāts latvietis

Neziņas skaņa dun domās visvairāk

Šķiet, ka viss jau būs labi atkārtojumā

Bet nez kāpēc

Realitātes svars spiež kaut kur lejā

[maniraksti]

Pīlādžos pārvēršas mellenes,

Man mīļāks klusums

Nekā tavs smaids.

Tavs migums

Man ir mokas,

Tavi smiekli –

Visskaļākais troksnis.

Kāds joks, ne?

Agrāk man patika

Tavi stāsti,

Bet tagad tie skan

Kā vienīgi lāsti,

Un tava prombūtne

Ir visskaistākie glāsti.

Tu liec man justies

Antīkai,

Apputējušai un vienveidīgai,

Man jābūt sadistei,

Lai paliktu ar tevi.

Bet tu apriji visu,

Ko uzskatīju par sevi.

Vai vēl mūžību

Būšu tik veca?

Pīlādžos pārvēršas mellenes.

[maniraksti]

Es tikai atnācu apskatīties,

Kā šeit uz Zemes ir,

Uz īsu mirkli,

Bet kaut kādā veidā,

Kļuvu savas dzīves grāmatā

Par šķirkli

Lappusēs bez numuriem

Bez nodaļu nosaukumiem

Un satura rādītāja.

Kaut kā nejūtos,

Kā savas dzīves vadītāja,

Un nav jau man jābūt

Pie stūres,

Drīzāk es esmu autobuss,

Kuru Dievs vada.

Vai arī esmu visu nepareizi

Sapratusi,

Un man jāstūrē,

Kamēr manā acu priekšā

Ceļš tiek tikai veidots,

Kamēr luksofori un ceļa zīmes

Man saka priekšā

Pareizās atbildes,

Līdz nonākšu pie grāmatas

Aizmugurējā vāka -

Galapunktā.   

[maniraksti]

The unremarkable friend

Being the unremarkable friend

Is not as bad

As it may sound.

You can stay silent

And nod your head,

Your friend will thank you

In the end.

You can be absent

Whenever you want,

And make people happy

When you do

Show up.

Your friends always say

How deep your thoughts are,

When really

There’s no one

Who listens at all.

They care when they see you

And you do as well,

But you cease existing

When you’re not with them.

In the end, no one owns you

And you prefer it that way,

No one can use you,

They don’t see you anyway.

[maniraksti]

Viens satriecošs brīdis, Balti raibs balodis nosēdās uz jumta kores, Viņš viens pats paspēra trīs soļus, Šķiet, ka atnesa man adventi Šajā pēdējā novembra nedēļā, Un divreiz spārnus pavicinot, Atspērās un uznira gaisā. Kamēr siltumā sēžot, Es skatos kā viens balodis taisni lido uz priekšu Starp vienu pelēku Un vienu koši dzeltenu māju, Nespodrā, vienkāršā dienā, Manī kaut kur, man nezināmā vietā, Es jūtos satricināta.

[maniraksti]

Kas tā par iekšēju berzi manī, Kā smilšpapīrs pret smiltīm Man serdē uztraukums, Sajukums. Kā līme esmu pielīmēta Izbiedētai bezdarbībai, Un skaldu sevi arvien vairāk Kamēr satraukumā Iestrēgstu ikdienības Dīkdienībā. Ārpusē mierīgs slinkums, Kamēr iekšienē drausmīga Paralīze. Ko es daru, Vai tiešām varu, Ko gan es ceru, Apzinos tagad naudas varu. Iziet uz kompromisu Starp miesu un garu Nozīmē pazaudēt cīņas sparu, Nozīmē slīcināt to īsto, To patieso, vienīgo Tikai savai dzīvei paredzēto, Dvēseles spožuma staru.

[maniraksti]

Redz klusums apkārt. Vai patiesi? Nē jau, vēl ir putnu dziesmas, Vismaz divdesmit piecas, Plus vēl attālumā tramvajs Dīc savu basu, Un vēl mašīnas var dzirdēt, Kā taurē, gaudo un auļo. Tam visam džinkstoņas palags No manām ausīm pa virsu, Pavisam citādāks nekā Tramvaja šķindēšana pa sliedēm. Bet ne par to šīs trešdienas tēma. Gribēju pateikt, Cik saule te zili silta Un kāds satraukums par to, Ka kastaņu pumpuriem jāatsprāgst Tagad- Šodien vai rīt, vai aizparīt, Un galvenais nepalaist to Zaļumu brīdi garām. Plus vēl te parkā, Vai kapos, vai drīzāk, Abu apvienotajā pļavā, Vēl zilāk par debesu zilu Zied sibīrijas zilsniedzītes Uz nu jau gariem, zaļiem kātiem, Paklājs šajā aprīlī tik biezs, Ka šķiet, pirmo reizi To spēju sasmaržot. Redz, gribēju pateikt, ka beidzot Pavasaris klāt.

[maniraksti]

Ai, nu ko. Es nezinu, bija tāds tukšums, dīvainums, Mierīgs piesātinājums Un noguris uzbudinājums uznācis Kā vakardienas pērkona negaiss Ar skaļu, kraukšķošu krusu Šīs emocijas sitās Man gar ribām Un prikstu galos pulcējās. Ilgi nav rakstīts, Vēl ilgāk nav domāts, Es nemaz necentos, novērsos, Aizzagos, iztērējos ar citiem Bet, ja godīgi, tad nemaz nezinu, Vai patiesi bagātinājos. Tikai aizmirsos un dzīvojos, Un uztraucos, bet nesaņēmos. Kas notiek, kas notiek? Man dažreiz redzot Rīgas peļķes Intagrammas bildēs Tik ļoti lielas ilgas uznāk Pēc Latvijas novembra svaiguma Un saules žilbinājuma uz slapja asfalta, Ka es sāku just gaisa kilogramus Savās plaušās.

[maniraksti]

Zvaigznes bērns Nokrita uz Zemes, Tiklīdz sevi ieraudzīja, Sasitās un noskuma. Māmiņa tālāk par Andromedu, Tētis dziļāk par Atlantīdu, Bērniņš viens pats, Rasas pilienus Uz tulpes lapas skaita Un gaida, Un gaida. Bet tāds viņš paliek, Viens smilšu grauds Vispasaules smilšu kastē Skatās uz debesīm Un lūdz māmiņai padomu, Bet atbild tikai zils Kosmosa klusums Un sirdī tukšums.

[maniraksti]

No visiem saviem mīļākajiem Visvairāk mīlējos ar pavasari, Kurā salātlapu zaļās Kastaņkoka lapās kliedz Aptrakuši visu šķirņu Marta putni. Un balta, jocīga Saule Visas lapas klāj Ar izsijātu sidrabiņu. Jā – viņu, viņu – Rabarbera asnu, Bērza sulu, Maijpuķītes dvesmu Katru gadu rakstu Tik ilgi Līdz sāp. Tādā ceriņkrāsas Krēslas stundas garā. Un tad es varu izskriet Cauri slapjai pļavai, Apskaut liepas stumbru, Kļūt pat vispasaules okeānu, Noķert mēnesnīcas staru, Trakas kaijas sparu, Priežu skujas svaru Un teikt: Varu, varu, Visu varu.

[maniraksti]

Mana vientuļā sala, Saukšu viņu Par Barselonu, Katru dienu mierina Baložus uz sieviešu galvām, Un baro kaķus Universitātes dārzā. Iededz krāsainas gaismas Strūklakā Par godu bezpajumtniekam Uz akmens sola, Un kā suns apsēžas man blakus, Kad violetajā stundā Vēroju pilsētu no augšas Izgaismojamies. Liek ziedēt baltām ūdensrozēm Novembra sākumā, Un smaržo kā svaigi ceptas Ābolmaizes. Mana vientuļā sala, Nemaz tik vientuļa Navar būt, Ja esmu šeit laimīga.