Bij te viens termiņš pienācis - čekas maisu atvēršanas/neatvēršanas termiņš. Saeima pieņēma lēmumu neatvērt. No formālā likumdošanas viedokļa šim jautājumam jautājuma zīme ir nomainīta uz punktu. Vismaz līdz nākamajam termiņam. Protams, te var diskutēt… Un tā diskusija ir atsākusies ar pilnu sparu. Ir noteikta sabiedrības daļa, kas sevi saista ar politiku un uzskata šo jautājumu par būtisku diskusijām, pie tam - pārstāvot gan maisu atvēršanas, gan neatvēršanas nometnes. Un ir sabiedrības daļa, kas nepārstāv politiku. Tā ietver vēsturnieku, juristu cunftes un vienkāršais cilvēks, kuru tā vai citādi čekas maisu problēma ir skārusi. Arī mani, manu ģimeni ir skārušas gan čekas, gan čekas maisu problēmas. Tomēr - uzskatu to par savu personīgo problēmu un negrasos iznest sabiedrības apspriešanai. Tas, ko es vēlētos pateikt visiem pārējiem - padomājiet labi, ko jūs darāt iozvēršot plašas un garas, pilnas ar epitetiem un procesu piemēriem diskusijas! Visi - īpaši jau politiķi, lai arī kurā nometnē tie būtu - runā tikai par sevi, savu viedokli un savām politiskajām (iespējams, iznākumā personīgajām) interesēm un nemaz neliekas ne zinis par to, ka visas šīs diskusijas apakšā ir reāli cilvēki. Neviens neapzinās vai nevēlas apzināties, padomāt par to, ka galu galā tiek apspriesti konkrēti cilvēki. Ka diskusiju gaitā tiek radīta pavisam savādāka informatīvā un attieksmes teplpa, kas sevī ietver konkrētus cilvēkus. Man ļoti žēl, ka šīs diskusijas vispār notiek, jo to saturs ir abstrakcija un kas būtu, ja būtu tipa idejas, ne cilvēciska attieksme. Man ļoti žēl, ka savulaik līdzīgu diskusiju rezultāts bija mūsu fantastiskā ārlietu ministra Andrejeva izspiešana no darba valsts labā. Un šo piemēru tai laikā bija vairāk, to diskusiju rezultāts bija zaudēti cilvēki, zaudētas iespējas un zaudēta morāle gan politikai, gan cilvēkiem, sabiedrībai kopumā. Kas vēl vairāk to situāciju pasliktināja un radīja priekšnoteikumu tam, kur politikā un sabiedrībā esam tagad - tas bija pats mūsu neatkarības atjaunotnes sākums, Lielo Latvijas cerību sākums. Piedodiet, politiķi, juristi, zinātnieki un citi, kam nagi un mēles niez - vai jums nav gana savu morālo problēmu, vai nav gana darba sabiedrības labā tūlīt nepieciešamu risinājumu jomās? Vai tiešām citu cilvēku nodarījumu slēpšana vai to iztirzāsānas un gaismā nešanas lietas ir svarīgākas par šodienas neatliekamajiem jautājumiem - mūsu valsts, sabiedrības un cilvēka nākotni? Es uzskatu šīs diskusijas pastāvēšanu par amorālu, zemisku - un tie ir vārdi, ko lietoju kā maigu šīs situācijas apzīmējumu. Šī diskusija norāda tikai uz to, ka esam gatavi atriebties saviem līdzcilvēkiem, ka sevis labad esam gatavi slēpties no patiesības un sabiedrības. Ka nevēlamies dot dzīvot cilvēkiem pilnvērtīgu dzīvi un esam gatavi darīt visu, lai nodrošinātu sev pilnvērtīgu dzīvi. Un ka esam gatavi ekspluatēt da jebko, lai tikai pierādītu savu nozīmību un vajadzību - vienalga, kas esam - politiķi, zinātnieki, bars vai mediju personālijas! Nez, nav nevienam ienācis prātā dot čekas maisiem mieru un ļaut cilvēkiem, kas ar tiem ir vai varētu būt saistīti, pašiem izdarīt izvēli? Dot iepsēju, induļģenci, lai, varbūt, tie cilvēki arī sajustu kādu dzirkstīti sev krūtīs un piederību mūsu valstij, sabiedrībai, tādējādi noželojot un izpērkot savus grēkus, ja tādi ir bijuši? Daudz svarīgāks par pašu valsti, politiku ir konkrēts cilvēks, jo nedz valsts, nedz sabiedrība nevar pastāvēt bez cilvēka.