#teksts

[stormvanwoorden]

Soms voel ik mij als een regendruppel. Bij de eerste aanraking word ik al meteen weggeveegd en begint men te overwegen om terug naar binnen te gaan.

[atspulgos-blog]

Janne Tellere. Nekas

“Daži uzskatīja, ka šī grāmata ir jāaizliedz, īpaši jau skolā, citi apgalvoja, ka tā būtu jālasa tieši skolā.” “Kādi spēki tiek palaisti brīvībā, ja nonākam pie secinājuma, ka pasaulē nepastāv morālas vērtības? Kas tad beigās atliek? Un kas ir cilvēks, ja beigās nav nekā svēta?” (Citēts no grāmatas aizmugurējā vāka)

Pjērs Antons izstājās no skolas, uzkāpa plūmes kokā, spļaudījās kauliņiem, zobgalībām un izkliedza saviem klasesbiedriem nopakaļus, ka nekam nav jēgas! Agnese, Sofije, Gerda, Frederiks, Huseins, Jans-Johans, Rike-Ursula, Kajs. Daži domā, ka no viņiem dienās kaut kas iznāks, cer. Viņi grib pierādīt, ka jēga ir tajā, kas katram nozīmīgs. Uzceļ jēgas kaudzi, kurā krājas trofejas - tas, no kā katram visgrūtāk šķirties. Un tad...

Vispirms. No pirmajām lappusēm īsti nesapratu, kāpēc šis darbs būtu jāaizliedz, kāpēc tas izsaucis tādu reakciju. Taču tekstu lasīt bija viegli, nekas nekur neķērās, lappuses pašas pāršķīrās. Un tad... Pakāpeniski manī izraisījās emocijas - pretnostāja. Ka tā, kā tas aprakstīts, tomēr nedrīkst. Ka tā nav nekāda jēgas meklēšana. Tā pat nav pati jēga. Drīzāk vienam otra spīdzināšana. Turklāt, nenoticēju tam, ka daudzi 7.klases skolnieki var vienkārši gūzmu laika vadīt kaut kur prom no mājām un skolas. Protams, dažs no viņiem varētu, dzīves apstākļi ir  dažādi. Bet, vai tiešām, visi kā viens? Man gribējās savādāku grāmatas pēcsajūtu. Visbeidzot, kā pēc pamošanās no murgaina sapņa, - ir labi, ka tas nenotiek šobrīd pašas reālajā dzīvē. Protams, kaut kur var vilkt paralēles ar cilvēku psiholoģisko attieksmi vienam pret otru... Tādā ziņā grāmatu varētu ieteikt izlasīt, lai uzskatāmāk redzētu visatļautības sekas.

Lūk, vēl pāris atskatu atradumi: http://satori.lv/raksts/10750/Plumes_koks_zarcins_un_jega https://sibillasgramatas.wordpress.com/2015/11/26/janne-tellere-nekas/

[zyciegrozismiercia]

Bezsenna noc. Leżysz. Myślisz, a minuty mijają zamieniając się w godziny. Już wiesz że nie zaśniesz, więc leżysz. Skóra piecze i przypomina ci, o tym co się stało. Wspominasz i analizujesz. Wiadomość, przeczytałaś ją, raz, drugi, trzeci. Mimo twoich odpowiedzi wiadomość wciąż była taka sama. Chcesz płakać, ale nie możesz. Nie pamiętasz? Wszystkie łzy już wypłakałaś dawno temu. Nic już nie zostało. Żyletka... Wyrzucił ją, przecież nie chciał żebyś znów sobie coś zrobiła. Ale ty nie masz wyjścia, nie potrafisz inaczej... Znajdujesz inną, czekasz, nie wiesz co ze sobą zrobić, ale czekasz aż wszyscy zasną. Wreszcie. Zostałaś sama... Ból... Teraz to ten przyjemny... Ból i ukojenie... Spokój... Nie pomogło dostatecznie... Nieprzespana noc i znowu on. Wypełnia całe Twoje myśli. Kochasz go, a tak bardzo chciałabyś nienawidzić. Płacz, krótki. To tylko jakieś resztki łez. Znów żyletka. Tym razem ból pomaga. Zapominasz o wszystkim. Myślisz że jest dobrze. Nagle znów on. Przypomina mu się o tobie, przeprasza. Nie chcesz ale dzwonisz. Przecież go kochasz. I wtedy przychodzi ten zły ból. Cała rozmowa boli. Chciałabyś to skończyć. Zamknąć ten rozdział w życiu ale nie potrafisz. Przecież już próbowałaś coś zmienić. Nie wyszło... A teraz? Chyba pogodzeni, ale sami nie wiecie. Chyba jednak nie. Żalu jest zbyt wiele. Ale walczy o ciebie. Tylko ty już nie chcesz walczyć. Już dawno się poddałaś... A teraz leżysz i wiesz że nie zaśniesz. Za dużo myśli. Tyle złego zrobiłaś. Nie wierzysz, że uda się cokolwiek zmienić. Tak chciałabyś cofnąć czas. Te rany tak pieką... Te blizny przypominają... A ty nie masz siły walczyć, ale wiesz że spróbujesz. Przecież go kochasz.

Anonim

[saldirugts]

teksts

teksts

[idontcareimaman]

Kā man gribētos vienkārši izslēgt savas smadzenes! Ja vien es spētu beigt par Viņu domāt. Bet nē! Manam prātam sagribējās ar mani izspēlēt ļaunu joku, jo kas gan varētu būt smieklīgāks par manu nespēju izmest viņu no galvas? Cik žēl, ka iepriekšējās zāles (vārdā Edgars) pret manu neprātu vairs nav manā tuvumā.

[my-name-is-not-zane]

Pirms es aizeju gulēt

Ir tikai pustrīs naktī, bet man jau, paldies dievam, nāk miegs. Vēl pirms aizeju gulēt vēlos ierakstīt kaut ko, kaut kur. Šoreiz tumblr ir trāpījies tā daudz tuvāk. Nenāk jau prātā tik daudz ko rakstīt. No pūķa šodien atvadījos, bet nav ko smēķēt. Tagad jau kādu ilgāku laiku nav. Nu ko tur padiedelēju dažreiz vienu, divas. Pašam savas - tas ir savādāk. Kad vari iet kad gribi un smēķēt cik gribi. (līdz, protams, beidzas cigaretes)

Ko tur daudz par to smēķēšanu, tas jau tik tāds laika kavēklis, kad neko citu nav spēka darīt, un vaigi grib pavilkt gaisu uz iekšu.

Kā jau teicu, šodien atvadījos no pūķa, bet pēc, mazāk kā, nedēļas viņš būs atkal dabūjams rokā. Galīgi dīvaini ka mīlestība šitā mani nozvejojusi. Neizbaudīšu to šķiršanos un citu meklēšanu, kā tāda pusdauza (un nemaz nezinu vai es to gribu) Vispār nedaudz šķiet ka tāda šķiršanās un skraidīšana, no viena - pie otra, bojā pašam domāšanu. Pēc laika vairs nespēj būt kopā ar kādu ilgāk par gadu. Varbūt tā nav un es vienkārši esmu stulba, jo ko tad es varu izdomāt, ja neesmu uz savas ādas baudījusi? 

Es nu lēkšu gultā un aizmirsīšu par šo, diezgan neparasto, nepierasto, rakstu, kas stāvēs šajā blogā.

[t-itanesses]

Viņš viņai uzgleznoja visskaistāko pļavu, pilnu ar puķēm un  saules stariem, bet viņa teica, ka puķes nesmaržojot un aizgāja. 

[undressedtruth-blog]

Kačā karmu.

Jau no sākuma atvainojos par savu valodu un visām daudzajām kļūdām! Vienmēr cenšos būt laba, palīdzēt, domāt pozitīvi, bet tad rokas nolaižas, kad nav respekta un sapratnes. Sāku un, diemžēl, beidzu tikai ar mazumiņu, jo tas mazumiņš jau ir kaķim zem astes. Nolaižas rokas un tad ienāk prātā tā stulbā domā.. kā būtu.. ja būtu..? Varbūt laiks atmest ar roku un domāt par sevi, par savu labumu? Bet vai tas nebūs pārāk savtīgi? Vai tas nebūs egoistiski un beigās mantkārīgi? Jo runa jau nav tikai par emocionālām un garīgām vērtībām.